Citāds ceļojums

23.08.2016   //   ievietoja iveta   //   Aktualitātes, Informācija, Projekti  //  nav komentāru
Kur pirmatnējo mežonību meklēt... Atzīšos, ieraudzījusi aicinājumu doties pļavā Matkules pusē un “būt gatavai ekstrēmiem apstākļiem”, biju pārliecināta – tā jau tikai tāda ironija. Tomēr, kā izrādījās, ir tādas dabas takas, kur bez daudzmaz pieklājīgiem apaviem un zinoša gida drošāk jau laikam pat nelīst... Dubļi, stāvas, slidenas nogāzes, viltīgas koku saknes un latvāņi – lūk, kam jābūt gatavam, ja ir vēlēšanās izzināt mežonīgo, bet arī interesanto dabas taku, kas drosmīgos un izturīgos ved gar Imulas upes krastu. No vīna pie dabas krūts Tradīciju doties dabā kopā ar kādu augu, kukaiņu vai citas dzīvās radības ekspertu, biedrība «Abavas ielejas attīstības centrs» aizsāka pirms diviem gadiem. Un šogad no iecerētājām piecām lekcijām brīvdabā Pļavas diena bija pati pirmā, ko ar savām zināšanām bagātināja pētniece Agnese Priede. Bet mazliet par dalībniekiem. Iesākumā potenciālo takas gājēju pulks nebija diez ko kupls, bet varēja jau arī saprasts – kaut pasākums pilnīgi un absolūti bez maksas – mākoņi šajā dienā visu laiku draudēja ar drīzu nolīšanu un īsi pirms starta savus draudus arī piepildīja. Taču drīz vien mazajam pulciņam pievienojās arī pavisam liels pulks jeb piedzīvojumu ekspedīcijas «Pazust Kurzemē» dalībnieki, kas pieturā iepretim bijušajai Matkules skoliņai (šobrīd ēkā iekārtota pansija) ieradās ar «PanCar» jeb jaunu elpu un skatu ieguvušiem Fiat mazvāģīšiem. Interesanti, ka iepriekšējā dienā šī pati kompānija bija piedalījusies Sabiles vīna svētkos, tādēļ, lai visi pārslēgtos no viena veida darbošanās un iespaidiem uz pavisam citiem – daudz ekstrēmākiem – bija nepieciešamas neliels atelpas brīdis. Nu kaut vai..., lai bagāžniekā atrastu kaut cik piemērotu apģērbu pastaigai dabā. Pilnīgās auzās un ogās Teorētiski iecerētais maršruts ved no telšu vietas «Vītiņi» līdz viesu namam «Romances», bet acīmredzot mēs kādu posmu noīsinājām, jo uz takas nokļuvām, ejot “pa taisno” cauri laukam. Kā pastāstīja biedrības vadītāja Iveta Piese, agrāk te aiz pieturas bijusi vien pļava, bet šajā sezonā īpašnieks tomēr iesējis auzas. Šī iemesla dēļ pārgājiena dalībnieki sākuma posmu veica zosu gājienā, ieminot  labības laukā tehnisko sliedi un zābakus piebirdinot ar jau minētajām auzām, tādēļ izteiciens “Pilnīgās auzās!” šajā gadījumā vija saprotams vistiešākajā nozīmē. Lai gan, iespējams, nokļūstot uz takas, tādam īstenam pilsētniekam arī visas šī izteiciena pārnestās nozīmes prātā var ienākt, ne lūgtas, ne aicinātas... Atelpas brīžos, kad nevajadzēja saspringt, lai noturētos uz slīpās takas vai mitra baļķa, kas vietām savieno nogāzes vai īpaši dūksnainas vietas, kā jau solīts, šo to par visapkārt redzamo pastāstīja A. Priede. Nu, piemēram, par to, kuras ogas mežā ēdamas, kuras – negaršīgas, bet teorētiski ēst var, visbeidzot, kuras ēdamas, bet...vienreiz mūžā. Meža avenes jau, visticamāk, zina un pazīsts katrs, taču čūskogas, ko kāds īpaši neuzmanīgais var noturēt pat apetītlīgu melleni, var izraisīt arī traucējumus sirdsdarbībā. Tajā pašā laikā kaut kāda attāla kazenes līdziniece (šķiet, tautā par cūceni saucama), izrādās, arī esot ēdama, kaut, mana personīgā izdzīvošanas stratēģija mežā ogojot vai sēņojot, neko manā uztverē šaubīgu mutē nebāzt! Bet pētniecei pavaicājām arī par to, kā tad īsti zinātnieki uzzina, kā tie visindīgākie augi un sēnes garšo, jo tādus aprakstus pat par balto mušmiri esmu tomēr lasījusi. Potenciālos mirējus aptaujā, vai kā? Un – apstiprinājās manas ļaunākās aizdomas – jā, ir cilvēki, kas zinātnes vārdā gatavi riskēt ar savu veselību un pat dzīvību! Viņi tiešām visu pagaršo! Latvānis ar misiju Interesanti, ka bioloģiski vērtīgās pļavas, kas arī ir Abavas senlejas īpašais lepnums, nav tomēr “savā vaļā augošas” – tām ir nepieciešama arī cilvēka saudzīgā, bet tomēr iejaukšanās. Proti, lai šādas pļavas, kur zinātnieki vietām var uziet pat 50 un vairāk sugu, pastāvētu, t;as nepieciešams regulāri appļaut vai arī noganīt. Diemžēl Imulas stāvajos krastos šāda saimniekošanas forma ir gandrīz vai neiespējama (vai nav īpaši interesanta un izdevīga), tāpēc šī brīža skaistumam draud drīza aizaugšana. Un vēl jau arī ir invazīvās sugas jeb augi, kas, no tālienes ieradušies, izplatās visai naski un bieži vien nomāc citus, jau pļavā augošos. Tāda ir, piemēram, rozā ziediem ziedošā un skābeni smaržojošā sprigane, vienīgā pārziemojošā balzamīnveidīgā puķe, kas sēkliņas burtiski izspridzina. Bet nu, iespējams, visplašāk pazīstamais un arī Imulas taku apsēdušais ir latvānis visparastākais jeb Sosnovska latvānis. Dabas pētniece stāsta par šī auga teju vai brīnumainajām izdzīvošanas un izplatīšanās spējām. Tā sēkliņa, nokļuvusi zemē, saglabā savu dīgtspēju līdz pat septiņiem gadiem un, ja ņem vērā, ka izstiepties latvānis var pat četru metru augstumā,...oi, oi ,oi, cik plašā teritorijā dzīvelīgajām sēkliņām ir iespēja izsēties! Šajās pļavas, visticamāk, latvāņi no kādas savas superaudzes atkļuvuši pa ūdens ceļu un jau nonākuši līdz Buses pilskalna pakājei. Ko darīt? Nīcināt, nīcināt un nīcināt! Kaut šis darbiņš, kā zinām, nav no vieglajiem. It kā nepietiktu ar latvāņa izturību, arī tā aizsargmehānismi ir varen spēcīgi un sula, saskaroties ar saules gaismu, var radīt tiešām spēcīgu apdegumu. Ir šausmu stāsti par to, kā neuzmanīgi latvāņu pļāvēji pēc tam ar čūlainu seju pastaigājušies...Vienīgi tumšās naktīs, ja gadījies ieklīst latvāņu laukā, no apdegumiem var nebaidīties, tomēr tāpat sulas apšļākto vietu jānomazgā. Viena vājība gan šim augu pasaules monstram ir, – atklāj A. Priede. Latvānis zied tikai vienu reizi mūžā un diezgan neatlaidīgi uz šo mērķi virzās, atkal un atkal atjaunojoties... Tādēļ, pirms ķerties pie aktīvas apkarošanas, būtu pareizi tam ļaut savu misiju vispirms izpildīt jeb uzziedēt. Bebru slepenā dzīve Šīs ekspedīcijas laikā pašu bebru vai viņa tā sauktos “nedarbus“ gan nemanījām, tomēr A. Priede apgāza dažreiz dzirdētos prātojumus, ka tāpat kā latvānis, arī bebrs ir no kaut kurienes ievests “kaitēklis”. Mūsu platuma grādos bebrs atrodas savā pavisam dabiskajā vidē un, ja nebūtu 19. gadsimtā Latvijas iedzimtie izmedīti visi kā viens, iespējams, tos nemaz nenāktos atkal ievest. Divi pārīši pie mums atkal atceļoja 1927. gadā, un viens no tiem tika atlaists tieši Slocenes upes tuvumā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, citu īpatņu it kā neesamība, šīm mazajām bebru sabiedrības šūniņām ļāva izplesties līdz plašai un visai veselīgai kopienai. Un citviet Latvijas teritorijā šis grauzējs, visticamāk, ielauzās, pateicoties sazarotai grāvju un grāvīšu sistēmai. Kaut šķiet, ka bebrs to vien dara, kā gāž labus lietaskokus, patiesībā, viņš labprāt šķin zālīti, tāpēc par dzīvnieka klātbūtni liecina tādas kā noganītas teritorijas. Garšo viņam arī visādas atvasītes, protams, ūdensaugi, bet, ja arī bebrs nograuž kādu apsi, tad labums tiek ne vien pašam bebram, bet arī citiem meža zvēriem, kas var koka miziņu pagrauzties. Būs turpinājums Katrā gadījumā, ja vien bija vēlēšanās ieklausīties, šī ekspedīcija bija ne vien kā fiziska piepūlēšanās svaigā gaisā, bet arī bezgala izzinošs pasākums. Un, ļoti iespējams, bez šī īpašā piedāvājuma – ieklausīties dabas pētnieka saistošā stāstījumā, maz apmeklētājus tieši šajā takā izdotos ievilināt. Jāpiebilst, ka pasākumam iecerēts arī turpinājums un plānots, ka Pļavas dienai jau drīzumā sekos  Kukaiņu diena. Tās notiks 27. augustā. 11.00 tikšanās pie Kandavas Tūrisma informācijas centra. Un šīs reizes eksperts būs Voldemārs Spuņģis. Tāpat iecerēta Upju, Akmens un Klinšu diena, kā arī Sikspārņu nakts. Vienīgi jāseko līdzi Abavas senlejas attīstības centra aktualitātēm tā mājas lapā www.senleja.lv vai sociālajos tīklos. autors Liena Trēde Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projektu “Mūsu mājas dabas parks” īsteno biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”