Ar zinātnieku dabā jeb Kad dinozauri vēl nebija padomā

25.09.2016   //   ievietoja iveta   //   Aktualitātes, Informācija, Projekti  //  nav komentāru
Sestdien, 10 septembrī, Matkules pusē ar dabas draugiem tikās Latvija universitātes profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks, lai pastāstītu par iežiem un upes ielejas veidošanos. Par laiku, kad dinozauri pat padomā nebija... Kad visi interesenti pie kafejnīcas «Plostkrogs» bija sanākuši, ekspotīcija (tas no Vinnija Pūka) varēja sākties. Jāpiebilst, ka jaunākais dalībnieks, kurš (gan ar tēta palīdzību) pievārēja teju 10 km garo ceļojuma maršrutu, bija tikai piecus gadus vecs. Bet iesākumā projekta vadītāja Iveta Piese iepazīstināja ar to, kādēļ vairāku nodarbību ciklam Abavas ielejas dabas parkā dots tieši tāds nosaukums – «Mūsu mājas dabas parks». Tas esot tādēļ, ka lielākā daļa no sanākušajiem dzīvojot Kandavas, Sabiles pusē, tātad dabas parkā. Un profesors vēl piebilda, ka dabas parks esot ļoti labs veidojums, jo tas esot domāts cilvēkiem. Kāds par to rūpējoties un kāds to gribot arī apskatīt. Viņaprāt, Latvijā esot pārāk daudz liegumu. Un ja kādai vietai dabā tiekot uzlikts statuss ”liegums”, tad īsti neesot saportams, kurš no tā gūstot labumu... Šosejas malā – noslīdenis uz noslīdeņa! Pirmā pieturvieta šīs dienas ekspedīcijas dalībniekiem bija Kandavas – Sabiles ceļa mala. (Starp citu, tur jau piecus gadus pārsimts metros notiek ceļa remonts!) Bet pētnieku interesi tomēr vairāk saistīja ceļa noslīdēšanas iemesli un tur atrodamie ieži. Kā pastāstīja profesors, noslīdēšana arī turpināšoties, un tur neko nevarot darīt. Viņa skatījumā, vienīgais risinājums, ja vispār gribēja taisīt ceļu gar ielejas nogāzi, būtu ceļa izveidošana uz pāļiem, tādu kā viadukta tipa. Jo šajā vietā līdz pat pamata iežiem – līdz kraujai, esot noslīdeņi. Un tagad esot izveidojusies situācija, ka noslīdenis stāv uz noslīdeņa un tas jau esot nekontrolējams. Ar kokiem, kas aug  uz nogāzes, arī esot dažādi un nevarot teikt, vai tas ir labāk vai sliktāk. Piemēram, Turaidā lielie koki ar savu smagumu veicināja noslīdēšanu, bet, ja tie būtu mazāki, tad ar sakņu sistēmām visdrīzāk noturētu zemes virskārtu. Arī versija, ka, nocērtot kokus, šādās vietās viss paliek tikai sliktāk, esot nepareiza, jo, ja mežu nocērtot, nevis saplosot visu virskārtu tā, ka ūdenim ir kur brīvi tecēt, un ja saimnieks gudrs un pa baļķītim vien ar trosi kokus izvelkot ārā, nesabojājot pamežu, zemsedzi, tad būtu viss kārtībā un nekas slikts nenotiktu. ”Manuprāt, tagad visu dara, kā lētāk un ātrāk, un tas nav tāpēc, ka prāta par maz. Vislabākais variants tomēr bija tad, kad vēl 60. gados ceļš gājis pa augšu. Tiem, kas veidoja jauno ceļu, bija jāsaprot, ka ne visur var taisīt dažādus serpentīnus un ceļus, jo te nav tā, kā kalnos, kur apakšā tikai dolomīts. Te ir vismaz četras slāņkopas, no kurām divas – augšējās – ir tādas, kurās mijas māls un aleorits (vairs nav smilts, bet vēl nav māli)... Bet šis stāsts vienmēr būs aktuāls un šī būs vieta, kur atvest studentus un parādīt, kā nevajag darīt. Profesors pastāstīja, ka lielākā nelaime esot tā, ka tad, kad māls samirkstot, tas kļūstot slidens.  Un tieši šajā noslīdenī māla starpslāņi esot neskaitāmi daudz. ”Slīdošais ceļš” atrodoties  tuvu ielejas pamatkrasta augšmalai, un pāri šai teritorijai esot virzījušies ledāji vairākas reizes (domājams, ka vismaz četri apledojumi ). Un tas arī esot iemesls, kāpēc šajā vietā ieži esot plaisaināki. Pa šīm plaisām ūdeņi tiekot līdz māla slānim, tas izmirkst, uzbriest un izslīd. Kaut gan māla izmirkšanas gadījumā ne vienmēr esot jābūt noslīdeņiem. Tas esot atkarīgs arī no tā, kā slāņi saguļ – vai uz Abavas pusi, vai pretēji. Katrs slānis esot kā plāksne un, ja tā guļ ielejas virzienā, tad tas arī sekmējot noslīdēšanu.  No laika, kad tepat vulkāni izvirduši ”Ja runā par slāņiem, tad apakšā, gandrīz pie Abavas gultnes, ir smilšakmeņi, tad nāk dolomītu slāņu kopa (līdz 15 m), bet pēc tam slāņkopa, kur dominējošais ir māls. Māls ir vissmalkākais noguluma iezis, un tā daļiņas mēs ar aci nevaram saskatīt, jo tas sastāv no ļoti sīkiem māla minerāliem. Interesanti, ka tas, kas tagad ir māls, kādreiz bijis laukšpata kristāli. Tie ķīmiski pārvērtušies – sairuši līdz minimumam, un tad ķīmiskās reakcijas tos pārveido par māla minerālu (mīkstu un plastisku). Kvarcam ir ļoti daudz paveidu. Tos var iedalīt divās atsevišķās grupās – kristāliskais kvarcs (piemēram, kalna kristās). Otra grupa ir slēpt kristāliski kvarci (krams, jašma, oniks). Profesors turpat noslīdeņa malā atrada it kā no skata parastu akmeni, kuru varot atpazīt kā vadakmeni. Tam varot noteikt cilmes vietu – no kurienes tas ir nācis. Izrādās, ka visus ledāja atnestos laukakmeņus saucot par eratisko materiālu. Un pēc visa spriežot, atrastais esot Baltijas jūras kvarca porfīrs. To varot noteikt pēc akmenī redzamajiem zilajiem kvarca graudiem . Un pats interesantākais, kā izrādās, ja tas esot kvarca porfīrs, tad tas esot vulkāniskais iezis. Tātad Latvijā ir bijis arī vulkānisms – netālu no Pāvilostas Latvijas Rietumu daļā esot bijuši divi vulkāniskie etapi, kad mūsu teritorijā bijuši izvirdumi – viens pirms 1 miljarda gadu, otrs – pirms 600 miljoniem gadu. Apstākļi esot  mainījušies, pirms miljarda gadu bijuši bāziskie ieži, tumšā krāsā, tas nozīmē, ka bijis lūzums, kad plātnes viena no otras attālinājās un veidojās jauns okeāns. Bet mūsu atrastais iezis, kas saturēja kvarca porfītus, radies laikā, kad bijusi plākšņu sadursme un veidojušies  kalni. Abavas senleja – sīka vienība lielajam ledājam Ejot pa ceļu Sabile – Kandava atpakaļ uz Kandavas pusi un vērojot skaisto ainavu, ekspedīcija sasniedza augstāku vietu. Diena bija padevusies izteikti vasarīga, tādēļ uzkāpšana Abavas senlejas labajā pamatkrastā dažiem prasīja ne mazums spēka. Bet bija to vērts, jo no kādreizējās Plostu tūristu bāzes augstākā punkta bija vērojams skaists skats uz Abavas senleju! Kaut gan, kā pastāstīja profesors, pareizi gan esot teikt ”senieleja”, ne senleja, jo, ja mēs sakot ”leja”, tas varot būt jebkāds pazeminājums (bedre), bet, ja saka ”ieleja”, tad tas nozīmē, ka tur bijusi upe un tekoša ūdens darbība. Un kāpēc senieleja?! Tas tāpēc, ka to, ko mēs tagad redzot kā Abavu, patiesībā esot samērā jauna ūdens tece, kas veidojusies un pastāvot tikai kopš ledus laikmeta beigām. Izrādās, ka šajā pazeminājumā ar ģeoloģisko urbumu palīdzību esot atrasts senāks iegrauzums nekā virspusē esošā Abava. Vienīgi esot žēl, ka nesot datējumu un neesot zināms precīzs laika posms, kad senie iegrauzumi veidojušies. ”Parasti cilvēki neaizdomājas, kāpēc tad tieši tajā vietā veidojies pazeminājums un kāpēc Abavai tas ir  tieši te?! Tas tāpēc, ka tur, kur ir upju ielejas, tās sakrīt ar dziļlūzumiem, kurus mēs neredzam. Pretējā – Matkules – pusē esot veidojums, ko ģeoloģiskajā literatūrā to saucot par Matkules kāpli. Tas nozīmē ka tā daļa ir pacēlusies augstāk. Faktiski ieleja, kas  skaitās kā Abavas – Slocenes senieleja, fiksē lūzumu, kas ir dziļāk zemē,” tā profesors Strautnieks. Tad nu kādam no ekspedīcijas dalībniekiem radās loģisks jautājums: ”Vai ieleja ar līkumiem kopē lūzumu?!” Uz ko profesors atbildēja, ka no vienas puses lūzums jau esot bijis, kad tam pāri virzījies apledojums. Ledāja mēle, kas bijusi līdz pat 2 km biezumā, slīdējusi visam pāri, un tai šāda maza ielejiņa ceļā neko neesot nozīmējusi. Iespējams arī, ka no ledus blāķa atšķēlies gabals aizpildījis ieleju. Tad, kad pēdējais ledus laikmeta apledojums tuvojies noslēgumam un ledus biezums bijis jau mazāks, tad arī ledājs tāpat kā ūdens pārvietojies pa pazeminājumiem. Un tas paplašinājis lielākus ielejveida pazeminājumus – ledus iebīdījās iekšā visur, kur bija iespējams. Kad viss bijis aizpildīts ar ledu un  ūdenim vairs nav bijis kur palikt, tad tas sācis tecēt ledājam pa virsu un meklējis ceļu citviet. Ledus zināmā mērā esot ielejas uz laiku iekonservējis. Tomēr, ledājam virzoties visam pāri, ielejas malas tikušas saplosītas, un to īpaši labi varot redzēt Matkules puses vecajos karjeros, kur ledāja ietekmē nolauztie dolomīta gabali arī esot palikuši. Jauno ledus laikmetu gaidot? Izrādās, ne velti saka Abavas – Slocenes senieleja, tas tādēļ, ka tām pazeminājums ir viens kopīgs, jo ledus laikmeta beigās ledāja kušanas ūdeņi sakrājās milzīgā baseinā. Bija Kandavas ledāju kušanas baseins, bet vēl lielāks bija Amulas – Saldus baseins, kas bijis pleties līdz pat Cieceres upei. Pēc tam ūdenim vajadzēja arī kaut kur notecēt, bet tas varēja notikt tikai tad, kad izkusa ledus blāķi. Tad arī ūdens lielākā daļa aiztecēja uz Cieceres upi, un Ventu. Un tikai tad, kad atbrīvojās Rīgas līcis, ūdeņi varēja aiztecēt uz otru pusi. Tā kā sākotnēji pa Abavas ieleju ūdens tecēja uz Ventu. Tad izveidojusies ūdens šķirtne starp ūdens plūsmām, kuras rezultātā Slocene sāka tecēt uz vienu pusi, bet Abava – uz otru pusi. ”Starp citu,” uzsvēra profesors,” mēs jau tagad dzīvojam starpledus laikmetā, un tad atkal būs pasaules pārdalīšana. Starpledus laikmeta laiks ilgst apmēram 25 000 gadu un tagad apmēram pagājuši jau 12 000 gadu. Ko tas nozīmē?! Ir tā, ka no Grenlandes un no pārējām Kanādas Arktiskā arhipelāga salām ledus blāķi slīd iekšā okeānā (tāpat kā no Antarktīdas), kā rezultātā ūdens kļūst aukstāks, līdz ar to straumju uzvedība, kustība arī mainās. Laika apstākļi kļūst siltāki, par to liecina ledāju sarukšana, bet tai pat  laikā Ziemeļamerikā ir arī ledājs, kas ar katru gadu pagarinās, tas 70 līdz 80 metrus ievirzās līcī,” – tā profesors Strautiņš.  Kā smilšu pilis jūrmalā... Nonākot pie Amulas iežu atseguma, tiešām aizraujas elpa – skaists dabas brīnums grūti pieejamā! Arī profesors skaidro, ka Amulas upes kreisajā krastā redzamais iežu atsegums esot viens no skaistākajiem un unikālākajiem Latvijā. Un tas esot tādēļ, ka apakšējā daļā (pelēkā krāsā) esot smilšakmeņi, bet augstāk kā ar nazi nogriezts uzguļot dolomīts jeb, pareizāk, dolomīta merģeļi (dolomīti ar māla starpkārtām). Profesors skaidroja, ka tur redzams kontakts starp diviem pilnīgi atšķirīgiem iežiem un divām milzīgām slāņkopām. Salīdzinājumā, piemēram, pie Gaujas varot redzēt tikai smilšakmeni. Katrai no slāņkopām esot raksturīgs kaut kas īpašs – fosīliju jeb pārakmeņojumu sugas, pēc kā tās var atšķirt. Tā smilšakmenī visbiežāk atrastas bruņu zivis, bārkšspuru zivis, otiņspuru zivis u.c. Kad sākās uzkrāties kalcīta duļķi, tad zivīm tas vairs neesot paticis, arī ūdens kļuva stipri sāļāks, un sāka uzrāties gliemežveidīgie. Apakšējos iežus  – smilšakmeņus – Latvijā dēvējot par Ogres Svītu. Kāpēc šāds nosaukums?! Svīta, jo noteiktā dziļumā klājot visu Latvijas teritoriju kā grīda. Bet visaugstākie atsegumi un lielākās smilšakmens kraujas atsedzas esot tieši pie Ogres. Ieži, kas esot redzami Amulas atsegumā, veidojušies pirms vairāk nekā 360 miljoniem gadu – Palaezoja ēras Devona periodā. Un tas esot ildzis aptuveni 50 miljonus gadu. Atsegumā redzama jau pieminētā Ogres svīta (maksimālais biezums 15 līdz 18 metri) un virs tās Stipinu svītu (kādreiz sauc arī par Bauskas svītu), kas arī Latvijā esot no 15 līdz 18 m bieza. Tajā laikā (pirms 360 miljoniem gadiem) visa Latvija bijusi zem ūdens, te bijusi jūra. Vispirms  veidojušās smiltis, kuras jūrā uzkrājušās tuvāk piekrastei – krasta zonā. Tad – dolomīts, kam nepieciešams lielāks dziļums. Profesors pastāstīja, ka jūras uzvirzīšanās notikusi no dienvidiem, dienvidrietumiem – no Polijas un Lietuvas puses. Tas bijis laikā, kad notika aktīva kalnu veidošanās Centrālajā Eiropā. Kur tagad esot Polijas, Čehijas robeža (Rudu kalni, Sudeti), tur notikusi plātņu sadursme un sākusies iežu krokošanās, vulkānu darbība. Tur, kur pirms tam bijušas ielieces, ieži cēlušies uz augšu. Jo vairāk kalni cēlušies augšā, jo vairāk tie tikuši noārdīti, un tas, kas noārdīts, ienests baseinā – jūrā. Tajā laikā tuvākā sauszeme bijusi tur, kur tagad Skandināvijas kalni. Tāpēc ie Latvijā lielākā daļa Devona sanesumu esot nākusi tieši no turienes. Abavas Velnakmens noteikti nav viens Nevienai kārtīgai Abavas senlejas ekspedīcijai neiztikt bez Velnakmens un Velnalas apmeklējuma. ”Cilvēkiem jau no laika gala patīk dižas lietas – dižkoki, dižakmeņi... Šo akmeni cilvēks nav aizticis; kā ledājs to ir noguldījis, tā arī tas te stāv. Un ja lielie laukakmeņi un oļi ir iegareni, tad, ledājam virzoties, tie tiek pagriezti ledāja iešanas virzienā. Tā ir darījis arī šis Velnakmens. Mēs zinām, ka ledāji vairāk nākuši no Skandināvijas Ziemeļu puses un, tā kā akmens ir iegarens, redzams, ka tas nācis aptuveni no ZR,” stāstīja profesors. Šis gan neesot vadakmens, tam neesot raksturīgu minerālu, lai pateiktu konkrēti, no kuras vietas tas cēlies. Uz akmens virsmas redzamas gaiši pelēkas vadziņas, kas esot ledāja atstātās skrambas. Profesors pēc akmens apskatīšanas pastāstīja, ka šī laukakmens sastāvā vairāk esot kālija laukšpats, jo dominējot brūnganā krāsa. Tam pievienojusies vēl kāda no vizlām. Interesants fakts, ko atklāja profesors – lielie laukakmeņi nekad neesot pa vienam, patiesībā tie parasti sēžot uz tādu kā laukakmens bruģa, jo, tikko viens ledāja ietekmē esot  atslāņojies, tas bijis kā šķērslis ledājam.  Ja jau esam pie Velnakmens, jānorāpjas arī uz Velnalu, kas atrodas pie Abavas selnejas. Kā pastāstīja kāda ekspedīcijas dalībniece, laikā, kad viņa bijusi vēl skolniece, alā vēl varējusi ielīst, bet nu tā ir pavisam iebrukusi un atgādina kāda sīkdzīvnieciņa alu. Bet profesors I. Strautnieks pastāstīja, ka vietā, kur atrodas Velnala, vairāk esot redzama vāji cementēta smilšakmens Ogres svīta, kuru pārklāj bieza dolomīta plāksne. Tik bieza dolomīta plāksne varot izveidoties tikai tad, kad ilgi nemainoties apstākļi (ne ūdens līmenis, ne temperatūra, ne kas cits)... Kas un kā konkrēti – tur gan pētāmā vēl netrūkst. Tāpat kā iespējas doties ekspedīcijās, lai izpētītu, bet galvenais – novērtētu – cik mūsu zemīte skaista! autors Baiba Reinsone Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Projektu “Mūsu mājas dabas parks” īsteno biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”