Upē ar ekspertu

06.12.2016   //   ievietoja iveta   //   Aktualitātes, Informācija, Projekti  //  nav komentāru
Šoreiz gan ne burtiskā nozīmē... kaut pacilāt un katram pašam izpētīt ūdens augus, kas no Amulas netālu no Remtes izķeksēti, lekciju cikla «Dabā ar ekspertu» kārtējā pasākuma dalībniekiem tika dota. Bet to, kādas pazīmes liecina par ūdens kvalitāti, saistoši pastāstīja Linda Uzule, kura pērn ar savu pētījumu piedalījusies arī Abavas senlejas dabas aizsardzības plāna izstrādē. Ūdens sadalījums – nevienlīdzīgs Bet pirms “ķerties klāt” Abavai, pētniece klātesošajiem vēlējās nedaudz pastāstīt par... ūdeni. Par  tā nozīmi mūsu dzīvē, piesārņojumu, galvenajām problēmā, kas skat ūdeņus arī Latvijā. – Ūdens – tā ir vienīgā viela dabā, kas var pastāvēt trīs agregātstāvokļos – šķidrā, gāzveida un cietā veidā. Un arī mēs – cilvēki – patiesībā esam kā tādi lieli ūdens rezervuāri, jo 70% no mūsu ķermeņa masas veido tieši ūdens. Savukārt mūsu svarīgākajam orgānam – smadzenēm, tie jau ir 90%. Bet tā ūdens, kas mums ir pieejams kā dzeramais, uz pasaules ir diezgan maz, mazāk nekā 3% no visiem pieejamiem ūdens krājumiem. Tieši tādēļ par ūdens aizsardzību un vērtību ir tik daudz jādomā. Jāsaprot, ka mums ūdeni patīk tērēt, un, ja sadala uz visiem pasaules iedzīvotājiem to, kas tiek patērēts, sanāk, ka viens cilvēks vienā dienā izlieto ap 900 litriem ūdens! Bet nu, kā varat iedomāties, visās pasaules vietās ūdens pieejamība nebūt nav vienāda. Ar ūdens resursiem visbagātākā ir Ziemeļamerika, tajā pašā laikā Āfrikas teritorijā tiek izlietoti vien 9% no kopējā ūdens daudzuma. Īsāk sakot, ir pasaules daļas, kur mierīgi var skaisti plunčāties, iedzert pa kokteilītim un laiskoties pa baseiniem, tērējot ūdeni, kā pagadās, tajā pašā laikā ir vietas, kur, lai ūdeni iegūtu, ir jāmēro tāls ceļš un jāstāv garās rindās. Runājot par ūdens piesārņojumu no zinātnes viedokļa, tas par tādu tiek uzskatīts, ja uz ūdeni iedarbojušās kādas vielas vai fizikāli apstākļi, piemēram, hidroelektrostacijas, kas neļauj to izmantot primārām vajadzībām. Tiek izdalīti divi galvenie piesārņojuma avoti – punktveida un difūzais piesārņojums. Pirmajā gadījumā tas tiešām ir kāds konkrēts punkts, piemēram, caurule, pa kuru upē vai ezerā tiek ievadīts piesārņojums. Šādos gadījumos piesārņojumu iespējams diezgan labi novērtēt, tajā skaitā tā apjomu, kā arī ar šo problēmu cīnīties. Cita lieta ir ar difūzo piesārņojumu, kas nāk no plašām teritorijām – lauksaimniecības, mežu zemēm, pilsētām un tā pilnos apmērus ir grūti precīzi noteikt, kaut kopumā tieši šis piesārņojuma veids ir visizplatītākais. Kad ūdens pārbarots Runājam par galvenajām problēmām  Latvijā, pētniece uzsver, tā, viennozīmīgi, ir eitrofikācija, kas saistās ar aļģu ziedēšanu, skābekļa trūkumu u.c. negatīvām sekām ūdens tilpnēs. – Tas ir process kā rezultātā ūdenī tiek pastiprināti ievadītās barības vielas – tas saņem pārlieku daudz slāpekļa un fosfora savienojumu. Rezultātā palielinās biomasa jeb ūdens tilpnes, ūdens teces aizaug, kā arī pa ķēdīti notiek citi procesi. Eitrofs to arī nozīmē – pārāk labi barots. Un tas ir tāpat kā arī cilvēkiem, kas uzņem pārāk daudz pārtikas un no tā, ko nespēj patērēt, pieņemas svarā. Un, ja ūdenī tiek ievadīts pārlieku daudz barības vielu, ar ko nav iespējams tikt galā, arī notiek šī pārbarošanās. Te gan jāpiebilst, ka eitrofikācija mēdz būt arī dabisks process, jo bez tās mums nebūtu purvu. Tas notiek daudzu, daudzu tūkstošu vai pat miljonu gadu laikā, kad no oligotrofajiem jeb pilnīgi tīrajiem ezeriem, palēnām, barības vielām uzkrājoties, notiek pāreja uz mezatrofo, tālāk uz eitrofo stāvokli, līdz izveidojas eitrofie ezeri, kas pāriet zāļu purvos, pēc tam pārejas purvos un gala stadijā  rodas skaistie, augstie purvi, kā, piemēram, Ķemeru tīrelis. Bet ir viens liels “bet“, kas saistīs ar mums – cilvēkiem, un to, ka pārlieku daudz mīlam iejaukties dabas sistēmās. Ja ūdens sistēmā – vai tā būtu upe, vai ezers – viss ir kārtībā, tiek novērota liela sugu daudzveidība – visiem tur patīk uzturēties – gan augiem, gan dzīvniekiem, gan mikroorganismiem. Savukārt eitrofajās ūdens sistēmās, kaut arī kopējais organismu skaits var būt pat it kā krietni lielāks, tomēr būtiski, ka sugu daudzveidība ir krietni mazāka un notiek dažādu dzīvo organismu formu vienkāršošanās. Šādās vietās jūs neatradīsies īpaši jutīgās, retās un visādā ziņā apdraudētās sugas, jo, diemžēl, parasti tās izmirst, pazūd pašas pirmās. Galvenie eitrofikācijas cēloņi ir neattīrītiem vai nepietiekami attīrīti notekūdeņi, ko iepludināmām ūdens tecēs un tilpnēs. Un viens no lielākajiem vaininiekiem šajā procesā ir tieši lauksaimniecības zeme. Ar uzsvaru – intensīvās lauksaimniecības zemes, kas ir minerālmēslu pārbagātas. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka šādas teritorijas no viena hektāra iznes pat līdz 20 kilogramu slāpekļa un 0,34 fosfora. Tajā pašā laikā, ja, piemēram, upes krastos ir dabiskās pļavas, kur ir ganības, šie apjomi ir 3 kilogrami slāpekļa un 0,12 – fosfora. Ieliec akmeni!
  1. Uzule skaidro, ka ar 2000. gadu, Latvijā pārņemot Eiropas Savienības direktīvu, visiem bija kopīgs mērķis, kas paredzēja, ka līdz 2015. gadam visiem virszemes un arī apakšzemes ūdeņiem bija jāsasniedz laba ekoloģiskā kvalitāte. Nu “gala datums” atlikts uz 2020. gadu, kaut arī šis mērķis, skaidro pētniece, ja vērtē Eiropu kopumā, ir utopisks. Salīdzinot, Latvijā vēl tiek dzīvots salīdzinoši zaļi, un tomēr...
– Ir tās pašas jau minētās problēmas. Intensīvā lauksaimniecība, piemēram, lielie, mēslotie rapšu lauki, neattīrītie notekūdeņi, kas lielā daļā Latvijas teritorijas vēl arvien ir aktuāli. Zināmā mērā problēma ir arī blīvais meliorācijas tīkls. Un te nu atkal kāds skaitlis – savu lauku nomēslojot ar vienu kilogramu fosfora, piemājas upītei varat iedot līdz pat tonnai zaļās masas pieauguma, kas ir ļoti daudz. To uzskatāmi var novērot, piemēram, Ventas rumbā, kas izskatās krietni atšķirīgi, nekā tas bija pirms dažiem gadu desmitiem. Problēmas šajā teritorijā gan ir vairākas, un bijuši arī vairāki mēģinājumi tās risināt, tajā skaitā veikta rekultivācija. Bet tas nav daudz ko mainījis un, lai gūtu efektu, iespējams,  šo mežonīgo darbu būtu jāveic katru gadu. Bet nu ir arī daži vienkārši paņēmieni, risinājumi, ar kuriem varam mēģināt savai piemājas upītei palīdzēt. Ir Latvijā tāds savā ziņā traks cilvēks saldūdeņu jomā –  Andris Urtāns, kurš radījis interesantu iniciatīvu – «Liec upē akmeni!». Varētu likties, kas tur tāds? (Vien ir jāsaprot, kurā upē un cik lielu šo akmeni likt.) Un doma ir tā, ka akmens var kalpot kā tāds mehāniskais aerators un upju straujteču vietās, kādas ir arī Imulā, Amulā, Abavā – tur, kur sekls ūdens un ir pastiprinātas problēmas ar aizaugumu, šī metode tiešām var palīdzēt pienest papildu skābekli un palielināt upes pašattīrīšanās spējas. Tas darbojas tā: jūs ieliekat straumē tādu pamatīgu akmeni, pret kuru straume atsitas un mehāniski upē tiek papildus ienests skābeklis. It kā ļoti vienkārša lieta, bet šādās strauji tekošās vietās tas tiešām darbojas, un šie akmeņi var arī kalpot kā vairāku īpašu sugu (piemēram, upes micītēm) laba mājvieta. Izravē upi!
  1. Urtāns ir arī kādas citas iniciatīvas autors – viņš mudinājis upes ravēt – sākot ar visparastāko pļaušanu, kur tas iespējams, beidzot jau ar tehnikas izmantošanu, lai varētu konkrēto upes vietu atbrīvot no augiem līdz pat saknei, kas ūdens augiem mēdz būt dziļi augsnē.
– Protams, ja nerisina cēloņus, kas upei liek aizaugt, necīnīsies ar piesārņojumu, tad problēma jau vairāk vai mazāk tāpat paliek. Tomēr arī no jau minētajiem mazajiem darbiņiem ir savs labums, piemēram, tiek uzlabota upes notece, jo ir taču situācijas, kur ūdens augu biežņas ir tā saaugušas, ka vairs nevar runāt par normālu straumes ātrumu un var notikt arī tāds process, kā krastu pārpurvošanās, jo ūdenim nav kur palikt. Tāpat, izņemot ārā augus, ieliekot akmeņus, kā jau minēts, veicinām upes pašattīrīšanas procesus, kurā pašai upei ir vesela “ķīmiskā laboratorija”. Un, ja problēma nav ārkārtīgi samilzusi, pati upe diezgan labi var tikt ar to galā, un cilvēkiem daudz nav jāiejaucas. Vēl kāds ieguvums – iespējams palielināt zivju resursus ūdens tilpnē, jo tām daudz labāk patīk dzīvoties vietās, kas nav kā viena vienīga “zaļa pļava”. Un, kad uzlabojas zivju nārsta vietas, situācija ir daudz labvēlīgāka arī citām, piesārņojuma jutīgākām sugām. Arī cilvēkiem taču labāk patīk atpūsties pie tādas upes, kur varam sadzirdēt un saredzēt tās plūdumu! Visbeidzot, attīrīta upe kļūst daudz pieejamāka arī rekreācijai – makšķerēšanai, ūdens tūrismam u.tml. Te jāpieskaras tam, ka, saskaņā ar jau minēto direktīvu, Latvijas vides ģeoloģijas un metroloģijas centram ik palaikam arī jāveic upju monitorings, skatoties, vērtējot, piemēram, kāds ir fitoplanktona sastāvs (tās ir visas mazās aļģītes, ko ar neapbruņotu aci nav iespējams saskatīt). Tāpat tiek vērtēts zoobentosa sastāvs – tie ir mazie ūdens iemītnieciņi, bezmugurkaulnieki. Savukārt institūts «BIOR» vērtē zivju sugu sastāvu, sastopamību, populācijas vecuma struktūru. Un ik pa sešiem gadiem ir jāvērtē arī makrofītu sastāvs, kas ir tie augi, ko upēs varam saskatīt ar neapbruņotu aci. Peldošie, ceļojošie Tieši par upju augiem pētniece klātesošajiem pastāstīja nedaudz vairāk, tāpat ļaujot pašiem nedaudz iejusties zinātnieku ādā – izpētīt ūdens augu, cenšoties noteikt to piederību kādai sugai un secināt, ko to klātbūtne liecina par ūdens kvalitāti kādā konkrētā tilpnē. – Makrofītus iedala trīs lielās grupās. Lielākā ir tā sauktie vaskulārie augi jeb tie, kuriem ir stublājs un ko varam labi saskatīt. Tāpat makrofītiem pieder ūdens sūnaugi, ko novērojam uz dažādiem akmeņiem, jo īpaši upju straujtecēs. Visbeidzot – makroskopiskie augi jeb aļģes, ko mēs varam saskatīt, neņemot palīgos mikroskopu. Vēl šie augi tiek iedalīti, atkarībā no to piestiprināšanās veida – ir virsūdens, brīvi peldošie, peldlapu un iegremdētie makrofīti. Kā pirmos, protams, pamana tos, kuri ir iesakņojušies gultnē, bet pats augs, tajā skaitā ziedi, paceļas virs ūdens līmeņa, piemēram, niedres, miežabrāļi, vilkvālītes, puķu meldri, cirvenes, sešgalvītes un citi. Pie peldlapu makrofītiem pieder tādi skaisti augi, kā, piemēram, dzeltenās lēpes, sniegbaltās ūdensrozes un arī šie augi ir iesakņojušies gruntī, bet lapas peld pa ūdens virsmu. Savukārt iegremdētos makrofītus, ja neiebrienat vai nelaivojat pa upi, bieži vien pamanīt nemaz nevar, jo virs ūdens virsmas daži no tiem paceļas vienīgi kādos īpašos, piemēram, ziedēšanas brīžos. Tādas ir, piemēram, ūdens gundegas, glīvnes un ūdenītes. Mazāk aizsargātā un visvairāk ietekmējamā ūdens augu grupa – brīvi peldošie makrofīti, kas nekādi nav saistīti ar kādu substrātu un ar saknītēm barojas tieši no ūdens. Te gan jāņem vēra, – ja savā upē vai ezerā šādus augus redzat daudz, tas nozīmē, ka īsti viss nav kārtībā un, visticamāk, barības vielu te ir pārlieku daudz. Makrofīti, tāpat kā sauszemes augi, fotosintēzes procesā producē organiskās vielas, kas ir kā barība citiem ūdenī mītošajiem organismiem. Tāpat augi tiem kalpo kā dzīves vietas, paslēptuves, nārsta vietas. Un, protams, augi var būtiski ietekmēt ūdens ķīmisko sastāvu., piemēram, noteiktos laikos tiem atmirstot, tiek izdalīts arī tas pats slāpeklis, fosfors un, ja šajā brīdī tieši šajā vietā tiek ņemtas analīzes, var iegūt pavisam dīvainus rezultātus. Un, ja makrofītu ir ļoti daudz, kā jau minēju, tie var būtiski ietekmēt straumes ātrumu, tāpat arī sekmēt sedimentācijas procesu (nogulsnēšanos), kas nu pavisam nav vēlams, jo īpaši straujtecēs. Piemēram, tas būtiski ietekmē aizsargājamās upju gliemenes, kas pēc būtības ir filtrētāji un, ja ir pastiprināta sedimantācija, to “filtriņi” aizsērē, un tās vienkārši iet bojā. Vāl jāpiemin, ka makrofīti var arī kalpot kā biofiltri, jo savā masā spēj asimilēt daudz dažādu vielu un, ja ir salīdzinoši nelielā skaitā, tie palielina skābekļa daudzumu upē vai ezerā. Tomēr, kad to skaits ir pārlieku liels, piemēram, 30% no upes gultnes, protams, notiek pilnīgi pretējais un skābekļa daudzums ūdeni samazinās. Labie un sliktie zaļumi Zinātnieki arī izpētījuši, kuras ir tās makrofītu sugas, kas var liecināt, ka ūdens tilpnē vēl salīdzinoši “viss mierīgi”, un, kuras jau liecina par problēmām.  – Nu, piemēram, ūdens sūnas parasti aug tīrākās vietās un tām patīk arī palielināts straumes ātrums. Tāpat, ja redzat savā ezerā Dortmana lobēliju, tad arī vairāk vai mazāk ar ūdenstilpni viss ir kārtībā. Ne pārāk bieži sastopama, bet arī labas vides indikators, ir viena no glīveņu sugām – Alpu glīvene. Tāpat par upes tīrību liecina tāds interesants augs, kas parasti gan sastopams pārejas purvos, kā trejlapu puplaksis. Vēl tāds īpatnējs, nosacīts augs – sārtaļģes, ko var redzēt uz akmeņiem un kas arī liecina par labu ekoloģisko kvalitāti. Un, ja nelielā daudzumā krastā redzat čemurainot puķu meldru tā virsūdens, ne iegremdētajā formā, tad arī, var domāt, ka viss daudz maz kārtībā. Tajā pašā laikā, ja upē vai ezerā pastiprināti redzat, piemēram, vilkvālītes – gan platlapu, gan šaurlapu, spirodelas, ķemmveida glīvenes (kuru diemžēl daudz ir arī Abavā visā tās garumā), novērojams daudz zaļaļģu un tāpat atrodama iegrimusī raglape, var sākt domāt, ka ar ūdenstilpni kaut kas nav kārtībā. Būtībā ir tā, ja kādas sugas augs ir ļoti savairojies un aizņem plašu teritoriju, tas liecina par nelabvēlīgiem un nevēlamiem procesiem. Ko stāsta Abava? Pētniece uzsver, ka Abava ir īpaša ar to, ka ir viena no 17 Latvijas upēm, kas ir garāka par 100 kilometriem – tā ir 129 kolometrus gara un baseins sastāda vairāk nekā 2000 m².  Tā pieder pie potomāltipa lielajām upēm, kas ir lēni tekošās, ir 10 000 līdz 12 000 gadus sena, augštecē ir 10 līdz 20 metrus plata (pie Sātiem), lejtecē – 30 līdz 40 metri. Maksimālais dziļums – aptuveni 2,5 metri. Kopumā Abavai ir 66 pietekas, bet lielākā daļa no tām jeb 45 pat nepārsniedz 5 kilometru garumu. Garākās pietekas – Imula un Amula. – Ko Abavā skatījos? Pirmkārt, bija jāveic īpaši aizsargājamo vaskulāro augu atradņu izvērtējums, kā arī kopumā jānovērtē flora un tas, ko tā par upi stāsta. Paralēli bija jāveic īpaši aizsargājamo gliemeņu sugu izvērtējums. Visbeidzot, bija jānovērtē straujteču vietas – jāpaskatās, vai tās nav pārlieku aizaugušas un, kur ir – kartē jānorāda posmi, kur nepieciešama rekultivācija. Jāpiebilst, ka pētījums tika veikts Dabas parka teritorijā – no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā. Kopumā secināju, ka visā izpētītajā garumā Abava atbilst īpaši aizsargājamajam biotopam – abiem variantiem. Pirmajā gadījumā tās ir visas tās vietas, kur straumes ātrums ir lielāks nekā 0,2 metri sekundē un kur gultne parasti ir oļaina, akmeņaina. Visa pārējā daļa atbilst biotopa otrajam veidam jeb tā ir dabiska, hidroloģiski neizmainīta upe. Tātad dzīvojat pie īpašas un unikālas upes! Ūdens stāvoklis tika vērtēts pēc visdažādākajām pazīmēm. Nu, piemēram, tika pētīta arī bebru darbošanās. Un, kā jūs domājat, vai bebri Abavai var būtiski ko nodarīt? Nē, jo tā ir gan pietiekam dziļa, gan plata un dambi praktiski nav iespējams izveidot – tam piemērotākas un bebram tīkamākas mazākas upītes. Tāpat skatīts tika noēnojams, kas – jau atkal – Abavas gadījumā nav liela problēma, jo raksturīgi mazākām upēm. Piemēram, ja upe tek cauri mežam, saprotams, ka upītē nekāda ārkārtīga augu dažādība netiks novērota, jo tai netiek klāt saules gaisma. Abavas gadījumā aktuāls gan ir tieši sedementācijas process – straujteces posmos bija jāvērtē, cik daudz smilšu te uzkrājies un kas būtiski ietekmē jau minēto gliemeņu populāciju. Visbeidzot paralēli tika vērtēta arī dzīvā radība upē, kam gan, piemēram, bezmugurkaulnieku izpētei, būtu nepieciešams daudz ilgāks laiks, turklāt daudz vieglāk upes kvalitāti ir noteikt, vadoties, pēc jau minētajiem, ūdens augiem. Pavisam, kopumā vērtējot, sanāca uzskaitīt 44 augu sugas, kas ir normāls rādītājs. Atsevišķos posmos (100 metros) augu dažādība variē no četrām līdz maksimāli 18 sugām. Dominējošā flora – Latvijai ļoti tipiska. Piemēram, daudz sastopama parastā bultene, arī lielā ežgalvīte krastos, Sabilē, pie tilta, liels daudzums ezermeldru, kas gan sastopams arī visā upes garumā. Tāpat bieži sastopama skaujošā glīvene un diemžēl arī jau minētā ķemmveida glīvene, kas ir suga, kura liecina par piesārņojumu. Un, kas interesanti, arī posmā pēc Rendas, kur it kā tuvumā nav lauksaimniecības zemju, tā arī ir bieži sastopama. Tātad, jāsecina, ka upe nav pati tikusi galā ar piesārņojuma. Daudz Abavā ir arī dzelteno lēpju un krietni retāk, taču ir – sniegbaltā lēpe. Īpašās lietas, ar ko izceļas tikai Abava un  ar ko jālepojas – tikai šeit, un tā ir vienīgā vieta Baltijā, kur sastopama īpaši aizsargājamā šaurlapu cirvene. Tādu stabilu dzīvotni man izdevās konstatēt jau vairāk pie upes lejteces. Tāpat īpaša – biezā perlamutrene, kas arī ir visos aizsargājamo sugu sarakstos iekļauta gliemenes. To izdevās konstatēt četrās vietās, tomēr jāsaka “bet” – izdevās atrasts tikai vecās čaulas, kaut gan, visticamāk, kaut kur ir arī dzīvie īpatņi, ko vēl ir jāpēta. Un, jāatgādina, ka tieši šai sugai nāvējoša ir jau minētā sedemantācija, kā arī piesārņojums. Runājot par aizaugumu, ko pētījuma pasūtītāji lika skatīties vienīgi straujteču posmos, bet pavērtēju arī citviet, jāizceļ divus posmus augšpus Kandavas, kur ar laivu tikt cauri jau ir diezgan grūti. Bet nu konstatēta šāda problēma arī jau minētājos straujteču posmos. Ar šo aizaugumu, ja būtu labs ledus režīms un tas spētu izlauzt šos augus, upe teorētiski varētu tikt galā pati, tomēr šajos posmos jāseko līdzi, kā situācija attīstās. Taču pie Kandavas ledus gan nelīdzēs un te upe ir arī pārāk dziļa, lai ko līdzētu, piemēram, arī izpļaušana. Tāpēc tas, kādus uzlabošanas pasākumus veikt, vēl ir jāvērtē... Liena Trēde   “Upju diena” bija semināru cikla “Ejam dabā ar ekspertu” piektais pasākums. Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Projektu “Mūsu mājas dabas parks” īsteno biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”