Par mežiem draudzīgu saimniekošanu.

12.01.2017   //   ievietoja iveta   //   Aktualitātes, Informācija, Projekti  //  nav komentāru
Iespējams, neticami, bet mežā var saimniekot arī dabai ļoti draudzīgā veidā Jau vairākkārt esam vēstījuši – šogad tika izstrādāts un pašvaldības arī apstiprināja Dabas aizsardzības plānu Abavas senlejas teritorijā. Un kaut arī par individuālajiem noteikumiem, ko drīkstēs un ko nedrīkstēs darīt, diskusijas vēl tikai sekos (un kā paredzams, tās nebūs no tām vieglākajām), jau šobrīd zemju un mežu īpašnieki, kas te saimnieko, tiek iepazīstināti ar plāna vispārējām nostādnēm. Un, lai apzinātu Abavas senlejā sastopamās dabas vērtības, kā arī veicinātu pēc iespējas produktīvākas sarunas starp visām iesaistītajām pusēm, biedrība «Abavas ielejas attīstības centrs» jau kopš vasaras aicina iedzīvotājus uz tematiskiem semināriem un diskusijām. To ietvaros vēl oktobra sākumā tika organizēta tikšanās ar Pasaules dabas fonda direktoru Jāni Rozīti, kurš uzņēmās ne to vienkāršāko uzdevumu – stāstīt par pēc iespējas draudzīgākām meža apsaimniekošanas metodēm, kā arī jaunākajām tendencēm likumdošanā. Būtiskākā atziņa – pastāv iespēja saimniekot tā, lai tas nekaitētu mežam, bet vienlaikus nestu saimniecisku labumu arī tā īpašniekam. Taču tad to jādara pēc iespējas gudrāk un daudz vairāk jādomā ilgtermiņā, nevis tikai par ātru un vieglu peļņu, kaut visu iepriekš paredzēt, skaidro J. Rozītis, tāpat nav iespējams, jo katrs mežs, katra situācija pēc savas būtības ir unikāla. Divas galējības mežā Pasaules dabas fonda vīzija, uzsver J/ Rozītis, lai cilvēkam būtu iespēja apmierināt savu nepieciešamību pēc meža, proti, meža īpašnieks cērt kokus un gūst saimnieciskus ieņēmumus. Taču tajā pašā laikā viņš – saimnieks – arī zina un izprot mežam piemītošās likumsakarības un cenšas darboties tā, lai uzturētu dabiskajai videi raksturīgo bioloģisko daudzveidību. – Bet, kas tad ir dabisks mežs, ko cilvēki reizēm sauc par džungļiem, un kā tas atšķiras no tā sauktās “ordnung” mežsaimniecības, uz ko nereti ārpus aizsargājamajām teritorijām tiecas mežkopji? Tātad dabisks mežs ir tāds, kur koki izaug, paši atmirst un dabiski atjaunojas. Tas nozīmē, ka mežā ir daudz bioloģiski vecu koku un atmirušas koksnes, dažādi vides apstākļi, tātad – arī daudz un dažādu sugu. Bet intensīvi apsaimniekots mežs ir tāds, kur koki konkrētā vecumā tiek nocirti, parasti tajā stāda vienu sugu, un tā rezultātā veidojas viena vecuma audzes. Ierasts, ka mirušo koksni vēlamies vākt laukā, jo pastāv uzskats, ka tā ir tā “īstā kārtība”, kādai jābūt mežā. Šādos mežos ir maz vecu audžu un, beigu beigās, arī mežam piemītošo sugu ir mazāk. Tās gan ir galējības. Viena puse – dabiskie meži Latvijā nemaz tā īsti nav (pašam tādos ir bijusi iespēja būt, piemēram, Komi republikā Krievijā, un Rumānijā, dziļi kalnos). Otra puse jeb galējība – intensīvi apsaimniekotie meži, kādi ir šur tur sastopami Skandināvijā vai Viduseiropā. Par melnalkšņiem vēl diskutē Latvijā, neslēpj Pasaules dabas fonda direktors, par to, kā tad mežā īsti saimniekot, reizēm mēdz būt ļoti asas diskusijas, īpaši, ja runa par mežiem ārpus aizsargājamām teritorijām. Tomēr ir dažas pamatnostādnes jeb ieteikumi, kā saimniekot pēc iespējas saudzīgāk, domājot par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Metodes, kā to izdarīt, gan atkarīgas no katra meža tipa. – Bioloģisko daudzveidību nosaka daudzi un dažādi faktori, piemēram, augsne, topogrāfija, klimats, barības daudzums utt., līdz nonākam līdz “dabisko traucējumu režīmam” jeb dabiskajiem procesiem. Dabiskā priežu mežā attīstības gaitu noteiks dabiskais traucējums uguns, egļu mežā – vējš jeb vējgāzes. Melnalksnāju gadījumā tās būs ūdenslīmeņa svārstības. Platlapju mežos, kas intensīvas lauksaimniecības rezultātā Latvijā gan ir samazinājušies līdz minimumam, “dabiskais traucējums” būs vējš, koku pakāpeniska nokalšana kukaiņu vai kādas saslimšanas gadījumā, bojāeja vecuma dēļ. Dabisko traucējumu skaidrojums nosaka, kā tad katrā atsevišķajā mežā saimniekot. Ja mēs vēlamies saimniekot, ievērojot dabas likumsakarības, tad – vai vienmēr būs viena recepte – koku ciršana kailcirtēs? Nu, piemēram, priežu mežā kokus iespējams cirst intensīvāk, veidot lielāku “atvērumu”, ielaist vairāk gaismas, kas nepieciešams priežu jauno kociņu augšanai. Savukārt pārmitros egļu mežos, melnalksnājos, ozolu mežos intensitātei būtu jābūt mazākai. Nu, piemēram, par melnalkšņu mežiem – tā kopumā ir ļoti jutīga ekosistēma ar nemainīgiem vides apstākļiem, kam pielāgojušās tur mītošās sugas un, ja šādā mežā pārāk intensīvi cērt izlases cirtes vai pat kailcirti, tad īpašie vides apstākļi tiek iznīcināti pilnībā. Šādos mežos ārpus aizsargājamām teritorijām būtu nepieciešams aizliegt kailcirti. FSC sertifikācijas standartā tiek noteikts, ka šajos mežos tiek atstāti vismaz sešas reizēs vairāk ekoloģisko koku, nekā citviet, kas aptuveni ir 30 koki uz vienu hektāru. Jāpiekrīt – tas arī nav nekas. Tomēr tā kā mežistrādes lobiji uzstāj, ka īsti neprotot veidot izlases cirtes šādos mežos, tad nu paaugstināts ekoloģisko koku skaits ir šodienas kompromiss melnalkšņu mežaudžu apsaimniekošanā. Skuju koki pieļauj intensīvāku saimniekošanu Rozītis skaidro, ir teorija, kas paredz, ka ne vienmēr ozolu meži ir kā nemainīgi, patstāvīgi meži – pēc kāda laika perioda ozolus var pakāpeniski nomainīt egle, ko ekologi sauc par sukcesiju. Tomēr izaicinājums ir domāt par to, ko jau šobrīd iespējams darīt šādos mežos vai ko nevajadzētu. Tāpat arī citu tipu mežos. – Ja tie ir mistrotie meži, tad pavisam noteikti var runāt par egles izciršanu, jo kā prioritāte tiek izvirzīta tieši pašu platlapju veidotās ekosistēmas saglabāšana. Runa ir par ozolu, gobu, vīksnām. (Osi gan pie šiem neminēšu, jo no ekoloģijas viedokļa tā ir ļoti vērtīga suga, bet no saimnieciskā – tā tiek uzskatīta par absolūto problēmsugu Latvijā, jo šie koki visur kalst.) Cita veģetācijas klase – boreālie skuju koku meži, un šajā situācijā, ja nav runas jau par ļoti augstas kvalitātes biotopu, saimniekošana, ja reiz tā ir atļauta, jeb ciršana var būt savādāka un pat intensīvāka, piemēram, priežu mežaudzēs. Taču es nekādā gadījumā negribētu izvirzīt kā piemēru tās izlases cirtes, kas ir veidotas Abavas senlejā. Pēc būtības – mežs te ir izretināts. Un kā ir runāts ar ornitologiem, putniem mežā ir vajadzīgs stāvojums, kas šajā gadījumā ir pilnībā izslēgts, un tur ir tikai un vienīgi nosacīti retas priedes… Ir grūti pateikt, vai šajā gadījumā tas darīts apzināti, vai tā ir tāda akla sekošana normā. Lai izveidotu izlases cirti, tas prasa izjust mežu, pēc tam izvērtēt, izzīmēt, kā šo cirti veidot, un vēl arī pieskatīt, kā tas tiek paveikts. Tāpat mazliet jābūt mīlestībai pret mežu un izpratnei, ko minētajā piemērā redzēt nevar. Te vēl jāskaidro, ka visus trīs mežu tipus un “dabiskos traucējumus” pieminēju tādēļ, ka ideālā variantā un, jo īpaši aizsargājamās teritorijās, mežsaimniecības uzdevums būtu dabiskos traucējumus kopēt. Tas būtu veids, kā vislabāk savienot meža īpašnieku interesi ar dabas procesiem. Tā, protams, ir augstākā pilotāža tajā, kā vajadzētu domāt un kā vajadzētu būt uzrakstītiem arī noteikumiem. Bet kā ir, kad sāk veidot noteikumus? Vienmēr iesākumā darba grupai ir mērķis izstrādāt pēc iespējas vieglākus noteikumus ar pēc iespējas mazāku administratīvo slogu «Valsts mežu dienestam» un saprotamākus meža īpašniekam jeb jebkuram interesentam. Rezultāts gan parasti ir pilnībā diametrāli pretējos, jo katri nākamie noteikumi ir arvien sarežģītāki, un tad veidojas situācija, kā, piemēram, ar nodokļiem, kad konsultanti gandrīz vai sāk pelnīt vairāk nekā paši meža īpašnieki, jo arvien biežāk jājautā, kas ar konkrētajiem noteikumiem īsti tiek domāts.   Kur dzīvai radībai apmesties? Tāpat kā par ciršanu, arī par to, ko tad īsti darīt ar tā saukto mirušo koksni, atzīst J. Rozītis, allaž bijušas diskusijas. Bet kritalas, sausies koki mežā – tas ir viens no stūrakmeņiem dabas daudzveidības saglabāšanā. – Kad tiek noteikta biotopa vērtība, tiek vērtētas dažādas lietas, bet noteikti vienas no nozīmīgākajām – cik dažādi ir koki pēc vecuma, augstuma, kāds sugu sastāvs un cik daudz ir mirušās koksnes. Šobrīd, kā domāju, zina visi meža īpašnieki, mirusī koksne ir jāatstāj gan kā aizsargājamā, tā mežos ārpus aizsargājamās teritorijas – vismaz četri šādi koki uz hektāru. Nākamais līmenis Latvijā ir FSC mežu apsaimniekošanas sertifikācijas prasības, kur jau ir atrunāts, ka jābūt pieciem, kailcirtēs – astoņiem šādiem kokiem uz hektāru. Visbeidzot aizsargājamās teritorijās, kāda ir arī Abavas senleja, ir noteikumi, kas paredz, ka uz hektāru ir jābūt vismaz 20 m³ atmirušas koksnes. Dažādās teritorijās gan prasības ir atšķirīgas, nu, piemēram, Slīterē tiek uzturēts nākotnes nosacījums, ka visa mirusī koksne, kas ir lielāka par 25 cm diametrā, ir jāatstāj mežā, jo iepriekš nav bijis iespējams izsekot, nokontrolēt, vai prasības tiek izpildītas. Katrā gadījumā – atstāt mirušo koksni – tā ir salīdzinoši pēdējo desmitgadu tendence. Dabiskos, cilvēka neskartos mežos šādas koksnes ir daudz vairāk – pat 100 m³ un vairāk uz hektāru. Vēl jau aizsargājamās teritorijās tiek runāts par bioloģiski vecu koku saglabāšanu, un šobrīd notiek diskusija par to, ka 60 līdz 70 cm diametrā uz celma resnu koku ciršanu ir aizliegta. Te gan jāsaka, ka par konkrētiem centimetriem tā ir vairāk politiska diskusija. Bet nu ideja ir tāda – saglabāt pēc iespējas vairāk koku, kas sasniedz bioloģisko vecumu, nodrošinot dažādas dzīvotnes lielam skaitam sugu. Nu, piemēram, ar plaisām mizā, varbūt degušu koksni, lielākiem, mazākiem brants dobumiem – šāds koks burtiskā nozīmē ir kā tāds inkubators. Atgriežoties pie mirušās koksnes, iespējams, vēl pirms 30 gadiem par šādu mirušu koku atstāšanu mežā varēja dabūt arī protokolu, bet šobrīd tas ir fundamentāli mainījies. Un tas tādēļ, ka tiek lēsts – vismaz 30% no vispār mežā dzīvojošām sugām ir tieši saistīti ar mirušo koksni un, pēc skandināvu zinātnieku aplēsēm, tās varētu būt ap 7000 sugām. Arī ja palūkojamies Sarkanajā grāmatā, tad izzūdošās kukaiņu sugas Latvijā tieši saistītas ar lielu, resnu ozola kritalu trūkumu mežos. Patīk vai nē, bet mūsu un mūsu senču laikā sugas ir izzudušas tieši tā iemesla dēļ, ka neesam rīkojušies atbilstoši ekosistēmas vajadzībām, un tas, pateicoties mežu apsaimniekošanas metodēm. Jāpiebilst, ka Pasaules dabas fonds, sadarbojoties ar meža ekologiem, ir izveidojis anketu, kas meža saimniekiem ļauj pašiem daļēji novērtēt, vai, no dabas viedokļa raugoties, viņa īpašumā ir augstvērtīgs vai ne tik vērtīgs mežs. Un tās galvenās pazīmes ir – bioloģiski veci, nokaltuši koki, izgāzti, putnu sakalti koki, augoši koki ar piepēm – būtībā viss tas, kas no saimnieciskā viedokļa, visticamāk, šķiet nepieņemams. Līdzīgi tiks vērtēti biotopi, kā aizsargājamās teritorijās, tā arī Latvijā kopumā. Paredzama tirgus pašregulācija Šobrīd paredzēts, ka nākamā gada vasarā tiks uzsākta visu bioloģisko vērtību uzskaite un kartēšana Latvijā. Rezultātā būs saprotams, cik daudz un kādas ir dabas vērtības Latvijas mežos, purvos, pļavās, ūdeņos, nākotnē iespējami palīdzot saprast arī kā, cik un kur ko sargāt, – skaidro J. Rozītis. – Pēc būtības būs gan tā, ka ārpus aizsargātām teritorijām biotopi nebūs tiesiski aizsargāti, ja nu vienīgi netiks izveidots mikroliegums. Bet tajā pašā laikā biotopi tiks sargāti no citas puses. Nu, piemēram, koksnes biomasas tirgotāji jau šobrīd ir pateikuši, ka viņi, atbilstot sertifikācijas prasībām, vairs nedrīkstēs pirkt nevienu kubikmetru malkas no bioloģiski augstvērtīga meža. 2017. gadā tiks apstādināts arī zāģskaidu iepirkšanas process no zāģētavām, kas nozīmē, ka arī zāģētavas būs spiestas sekot līdzi, lai baļķis nenāk no šiem bioloģiski vērtīgajiem mežiem. Pēc būtības tas nozīmē, – būs situācija, ka likums nesargās biotopus, to centīsies darīt paši uzņēmumi un tirgus kopumā. Proti, biomasas iepirkums tiks nodrošināts tikai gadījumos, ja būs skaidri pierādījumi, ka tā nenāk no bioloģiskiem vērtīgiem mežiem, no mežiem, kur tiek iznīcinātas kultūrvēsturiskas vērtības. Tāpat tiks sekots, lai tiek ievērota absolūta darba drošība mežistrādē, kā arī stingrāk domāts par putnu aizsardzību. Šobrīd vēl nav runa par kādiem sezonāliem ierobežojumiem, bet gan par to, ka ļoti stingri jāpārbauda cirsma un jāpārliecinās, ka tajās nav aizsargājamu putnu sugu ligzdu. Var jau teikt, ka Latvijā mēs jau tāpat daudz ko darām dabas aizsardzības jomā, taču tajā pašā laikā vēl arvien tiek aktīvi cirsti biotopi un bieži vien tas tādēļ, ka īpašnieki nemaz nav informēti, ka tādi tie ir. Tāpat ik pa laikam tiek iznīcinātas putnu ligzdas. Apzināti vai neapzināti – tas ir cits jautājums. Bet jāsaka, ka Pasaules dabas fonds jau gandrīz pirms 20 gadiem pētījis to, kā intensīva mežsaimniecība ietekmē dabiska meža indikatorsugas. Ko tas nozīmē? Kā jau minēju – dabisku, cilvēku neskartu mežu, kas būtu daudzu simtu gadu veci, Latvijā vairs nav neviena kvadrātmetra. Bet ir meži, kas pēc savām pazīmēm ir dabiskāki un vērtīgāki. To nosaka pēc konkrētām sugām, sugu grupām, kas šādā mežā ir identificētas. Ekologi ir saskaitījuši, cik tad tādu sugu iet bojā, ja šādu mežu nocērt kailcirtē (ap 220) vai to nosusina u. tml. Nu un tas tad arī būs aktuālākais jautājums – kā panākt samērīgumu, kā saimniekot. Ne par biežu, ne par daudz Pasaules dabas fonds, sadarbojoties ar mežu īpašniekiem, vairākās vietās Latvijā (piecās teritorijās) arī pavisam praktiski demonstrē, kā iespējams saimniekot, veidot izlases cirtes, kas ir pēc iespējas dabai draudzīgākas. Stāsti ir dažādi, bet uzstādījums viens – veidot nosacīti “mūžīgo mežu”. – Praksē tā ir regulāra saimniekošana mežā, neizjaucot iekšējo līdzsvaru un periodiski nocērtot daļu no koksnes pieauguma. Protams, tas mazliet izklausās pēc tādas kā vīzijas, un tas nav viegli, bet tas teorētiski ir tas, uz ko būtu jātiecas arī aizsargājamā teritorijā, domājot par dabas vajadzību un saimniecisko interešu savietošanu. Šajā gadījumā gan jāsaprot, ka runa nav par kaut kādiem nogabaliem, bet gan par lēmumu pieņemšanu par atsevišķiem kokiem, koku grupām, lai kopumā veidotos nepārtraukts meža segums un platībā būtu dažāda vecuma un dažādu sugu koki. Šī darbošanās paredz izpratni par mežu, kā arī jāseko līdzi, kā katrs pieņemtais lēmums attīstās perspektīvā. Te gribētu piebilst, – runājot par saimniekošanu Abavas senlejas daba parka teritorijā, tā labā lieta, ka te varētu paredzēt atļaut īpašniekiem arī stādīt kokus, kā iepriekš nav bijis. Protams, tas varētu notikt ar Dabas pārvaldes atļauju un, izvērtējot, kas tās ir par sugām, kuras tiek stādītas, piemēram, mežeņu pārstādīšana no blakus meža iespējami būtu atļaujama. Kādi tad ir šīs izlases cirtes veiksmes stāsti, runājot tieši no meža attīstības viedokļa? Pirmkārt, tie ir optimāli gaismas apstākļi jeb tā veidota meža telpa, lai varētu ieaugties jaunie kociņi. Un te jāpiebilst, ka šiem jaunajiem kociņiem ir ne tikai jāieaugas, bet arī jāiet uz augšu. Otrkārt, tas ir optimāls lielo koku pieaugums. Vēl arī vēja noturība, jo pastāv mīts, ka izlases cirtēs tā tas nav. Tomēr, ja pareizi tiek veidota izlases cirte, tā ir noturīgāka pret vēju nekā mežs kailcirtes malā. Un nereti ir situācijas, kad pats saimnieks varbūt ir it kā ļoti draudzīgs mežam, bet, ja kaimiņš blakus nocērt kailcirti, tad tiek vēja izgāztas arī blakus esošās teritorijas. Visbeidzot šai praksei, protams, vajadzētu būt dabai draudzīgai, kaut arī šis jautājums nereti pieklibo, jo īpaši ārpus aizsargājamām teritorijām. Un tas arī tādēļ, ka meža īpašnieki iet salīdzinoši bieži savā mežā, saimniekojot ar izlases cirti – reizi piecos, desmit gados – un kaut ko nocērt. Līdz ar to jau minētās mirušās koksnes saglabāšana ir teju neiespējama, jo nereti jau saimniekam “notrīc roka”, lai atstātu nogāztu egli vai bērzu. Bet, ja ietu mežā retāk, tad, iespējams, minētais koks jau būs sadalījies un tomēr tiktu atstāts dabai. Daži skaitļi, runājot par meža ciršanas intensitāti izlases cirtēs. Priežu mežos tā var būt intensīvāka (ārpus aizsargājamām teritorijām tie varētu būt arī 0,2 ha), egļu mežos – mazāk un nav nepieciešams 0,1 ha atvērums. Pārmitros mežos tam būtu jābūt vēl mazākam. Ārpus aizsargājamām teritorijām, ja runā par koku izvēli, ko cirst, tie ir mērķa diametra koki un neperspektīvie koki, kas nedos labumu mikroklimata uzturēšanai. Atsevišķos gadījumos – arī koku ciršana apkārt atvērumam, lai būtu vairāk gaismas un varētu ieaugties jau minētie jaunie kociņi. Viena lieta, ko noteikti iesaka un kas ļoti palīdz dabas daudzveidībai – ārpus atvērumiem maksimāli neiejaukties. Proti, ja cērtat izlases cirti un ņemat laukā kokus, koku grupu, tad mēģiniet ārpus šīs vietas vienkārši necirst vismaz līdz nākamajai reizei, kad atkal iesiet mežā. Nevajadzētu izretināt visu mežu uzreiz, un būtu labi, ja paliktu šīs neskartās vietas mežaudzē. Visbeidzot sezonalitāte, kad varat strādāt mežā, ko gan jau nosaka noteikumi aizsargājamas teritorijās, bet teritorijās, kur nav sezonālie ierobežojumi, labāk izvēlēties strādāt ziemā. Un vēl svarīgi izmantot mazapjoma tehnoloģijas mežistrādē, kā arī ievērot jau minēto atkārtojamību, kas ir ne biežāka kā 5 līdz 10 gadi. Liena Trēde P.S. Sīkāk ar to, kā tiek saimniekots Pasaules dabas fonda demonstrējumu teritorijās, iespējams iepazīties Pasaules dabas fonda mājaslapā www.pdf.lv. Seminārs "Mežu apsaimniekošana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā" notika projekta “Komunikācijas kanāls sadarbībai Abavas senlejā” ietvaros, kuru finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. Projektu realizē biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”. mirkli_taka_1 IMG_3642 - Copy