Meklējot reto un skaisto

Viens no dabas aizsardzības galvenajiem uzstādījumiem – vērtīgākais un skaistākais ir tieši dažādībā. Un, kad izvērtē cilvēka darbības un darbošanās ievērojamo ietekmi uz visu, kas apkārt, dabas sargu ņemšanās ap kādu apdraudētu, reti sastopamu sugu nemaz vairs tik pārspīlēta vai nepamatota nešķiet! Bet kā to retumu un īpašo pazīt? Ir jāiet dabā, jāatrod un jāiepazīst! To arī šosezon, iepriekš aizsākto tradīciju turpinot, dara «Abavas ielejas attīstības centrs» (ar «Latvijas Vides aizsardzības fonda» atbalstu), aicinot interesentus doties dabā kopā ar ekspertiem.

Uzmanību – radioaktīvās zivis!

Jūlijā šādi piedzīvojumi bija pat divi. 13. jūlijā kopā ar ģeogrāfu Ivaru Strautnieku dabas interesenti varēja lauzt ceļu uz Amulas upes krasta atsegumiem, kas īpaši un pazīstami ar to, ka “iekonservējuši“ miljoniem gadu senu vēsturi. Tas ir periods vēl pirms ledus laikmeta, kad šīs puses upīšu vietā skalojās sekla jūriņa. Kā noteikt, ka smilšakmens sablīvējumi ir jūras dibens, ne kādreizējā tuksneša palieka? Par to liecina jau minētās fosilijas – pārakmeņojušās dažāda sugu bruņuzivis, tā sauktie pleckāji, kas pārstāv dzīvo radību kopienu bez mugurkauliem. Tās Amulas un Imulas krastā tiek uzietas gana bieži. I. Strautnieks gan visus “fosiliju medniekus” mudina būt uzmanīgiem. Pirmkārt, krasti mēdz ik pa laikam nobrukt, un tas var notikt arī brīdī, kamēr tam stāvi apakšā. Otrkārt, šādi senie ieži mēdz būt visai radioaktīvi. Nē, tie tumsā nespīd, taču zem spilvena likt vai kabatā nēsāt šādas fosilijas nav prāta darbs. Tas starp citu, atteicas arī uz akmeņiem, ko cilvēki mēdz vest mājās no ārzemju ceļojumiem…

 Pēc krastu iepazīšanas pārgājiena dalībniekiem bija iespēja izstaigāt dabas taku, kas sākas Kalnmuižas pakājē. Šajā gadījumā uzraksts «Bīstami!» nav nekāds pārspīlējums, jo takas noslēgumā ir nogāze, kas pievarama teju tupus-rāpus stāvoklī un daži neveikli soļi var neuzmanīgo nosūtīt lejā pa krauju. Tas varētu būt ne tikai sāpīgs, bet nelaimīga kritiena rezultātā pasākums, iespējams, arī ar letālu iznākumu…

Kad visu pārņem krūmi

Kalnmuižas pārgājienā, kā arī pasākumā pagājušā piektdienā, 20. jūlijā, ejot pa Čužu purvu, par visu zaļojošos pasauli – sākot ar kokiem un beidzot ar upi mīlošiem augiem, interesentiem stāstīt uzņēmās botāniķe Agnese Priede. Viņa uzskatāmi izskaidroja to, kāpēc bioloģiski vērtīgās pļavas, ar kurām var lepoties Abavas ieleja un tās dabas parks, nedrīkst atstāt pilnīgā savvaļā. Ja tās neappļauj (agrākos gados visas šīs teritorijas tika noganītas), bioloģiskā daudzveidība ar laiku samazinās. Rezultātā paliek tikai sausā zāle, kā arī pašas niknākās sugas, nu, piemēram, kazenāji un citi augi, kuru sēklas spējīgas izlauzties cauri biezajam kūlas slānim un pēc tam – pretī saulei. Interesanti, ka Čužu purva kaļķaino augsni iecienījuši stepēm raksturīgi augi, kur gan nav problēmu ar kokiem un krūmiem, kas Latvijā mēdz pārņemt visas neapkoptās teritorijas. Spilgts piemērs – mežs “apēdis“ arī Latvijas laikā izbūvētās sanatorijas drupas. Pašai ēkai no zemes virsas gan no zemes virsas piepalīdzējuši pazust paši kandavnieki, kas neļauj dažādiem pamestiem “būvmateriāliem” iet zudumā.               

***

Kad notiks nākamais pārgājiens, ko, kā noprotams, paredzēts veikt nakts, šobrīd vēl ir noslēpums, bet zināms – tas notiks Sabiles apkārtnē. Šīs sezonas pārgājienu noslēgums paredzēts 20. oktobrī, kad interesenti savukārt tiks aicināti uz Rendas pusi iepazīt «Abavas mežonību».

Liena Trēde       

NTZ 2018