Ekspertu stāsts par sikspārņiem

Projekta “Mūsu mājas dabas parks” vēlās pēcpusdienas seminārā “Sikspārņu nakts” klausījāmies eksperta un dabas pētnieka Viestura Vintuļa stāstījumu.

Kā jau kārtīgu naktsdzīvnieku – viņu mana reti un, kā jau tumsai piederīgs, laika gaitā sikspārnis iemantojis visai mistisku auru – ticis saistīts ar vampīriem un citiem tumsas neradījumiem. Taču, kā stāsta šo vienīgo patiesi lidojošo zīdītāju pētnieks Viesturs Vintulis, vismaz starp Latvijas 16 sikspārņu sugām, nevienu asins sūcēju nesastapsiet, toties veiklus kukaiņu ķērājus gan, kas jau drīzumā, ja nav aizlaidušies, meklēs vietu, kur ziemu pārlaist.

Ķerot sikspārņu spiedzienus

Saruna par sikspārņiem, kas notika pagājušā svētdienā «Plostkrogā», bija viena no pēdējiem lekciju cikla «Dabā ar ekspertu» pasākumiem (oktobrī paredzēts vēl parunāties arī par zivīm). Pats pētnieks stāsta – šos mazos dzīvnieciņus, ar vēsturiski vēl arvien neskaidru izcelsmi, sācis pētīt gandrīz vai aiz nejaušības, jo skolas laikā vairāk ieinteresējuši tieši putni. Bet tad, divus gadus piepalīdzot sikspārņu ekspertam Gunāram Pētersonam, pierunāts darbu un pētniecību turpināt tieši šajā virzienā. “Padomāju – putnus pēta visi, bet sikspārņus – tikai viens Gunārs… Kāpēc, ne es!? Un tagad tādi esam divi,” par savu aizraušanos ar sikspārņiem, smejoties, stāsta V. Vintulis.

Starp citu pagājušā vasarā diezgan intensīvā režīmā nācies pētīt sikspārņus arī Abavas senlejā. Braukuši pa upi nakts melnumā un ierakstījuši mazo lidonīšu balsis, kas cilvēka ausij nesadzirdamas. Kopumā tādējādi konstatējuši 11 sugu pārstāvjus, jo, kā izrādās, to balstiņas jeb izdotā ultraskaņas, kas sikspārņiem palīdz orientēties un medīt, tomēr ir atšķirīga, pat ja reizēm viena no otras grūti nošķirama. Vēl, stāsta V. Vintulis, izdotās skaņas atšķiras arī atkarībā no tā, kādā vidē sikspārņi laidelējas – tuvu ūdenim, atklātā, aizaugušā vai savādākā vietā. Pētnieks spriež, ka, visticamāk, ja izpētei būtu bijis mazliet vairāk laika, varbūt izdotos konstatēt vēl kādu sugu pārstāvjus, taču pērnvasar ūdens līmenis upē bijis tik rekordzems, ka izlēmuši lieki neriskēt,  it īpaši, ja ņem vērā, ka laivā atradās tehnika vairāku tūkstošu vērtībā. Vēl viens no traucējošiem faktoriem, ko pamanījuši, pētos ierakstus, bijuši sienāži un citi sisinātāji, kuri arī rada ultraskaņas. Un tas nemaz nav bijis viegli – no ierakstiem neskaitāmu stundu garumā atlasīt tikai dažus, kur dzirdams garām palaidies sikspārnis…

Mati vējā plīvo brīvi      

Protams, sikspārņi pētīti tiek arī klātienē, piemēram, izmantojot ļoti smalku tīklu ķeršanai, ko izvieto sikspārņu apdzīvotas alas priekšā. Te pētnieks atklāj arī skarbo patiesību par Latvijā valdošo mītu “Staigāsi ar vaļējiem matiem, sikspārnis ieķersies!” Līdz šī gada septembrim, kaut pats allaž varējis lepoties ar matu rotu tā līdz pleciem, vēl nekad iepriekš nebija gadījies, ka tajos tiešām būtu saķērušies sikspārņi. Pētnieks sirsnīgi smejas – tas varbūt pat būtu atvieglojis viņa darbu – papurini tik galvu, un sikspārņi jau rokā… Bet šogad kā reiz bijis tas unikālais gadījums, kad viens nabaga eksemplārs, atstāts šaurajā bezizejā, tiešām iepiņķerējies zinātnieka matos. Tīri teorētiski  jau vispār tā varot gadīties, jo mati kopumā slikti atstaro ultraskaņu un sikspārņus tas var samulsināt. Tādēļ, jāsecina: ja nav vēlēšanās, ka mīts pārvēršas realitātē, ar vējā plīvojošiem matiem varbūt tumšās naktīs gar vai pa alām klīst tiešām tomēr nevajadzētu…

Atkarībā no sugas, sikspārņi mitinās arī citviet, ne jau tikai alās – tie iecienījuši koku dobumus, pamestas vai ne pārāk blīvi apdzīvotas būves, īpaši, militārās (Daugavpils cietoksnis ir 3. lielākā sikspārņu ziemošanas vietas Baltijā), baznīcas, pagrabus utml. Ir gadījumi, kad, meklējot no ziemas spelgoņas visdrošāko slēptuvi, tie ieklīst arī apdzīvotās telpās vai iekārtojas malkas grēdās. Bet nu cilvēks-parastais sikspārņus parasti mana līdz ar tumsas iestāšanos, kad tie, piemēram, aplasa kukaiņus, kas laidelējas ap apgaismes stabiem (tā labpatīkas darīt ziemeļu, platspārnu un divkrāsainajam sikspārnim, arī vakarsikspārnim). Tas gan uzreiz nenozīmējot, ka tie kaut kur tuvumā arī mitinās, jo, pētnieki konstatējuši – zinot, ka galā gaida laba uzēšanas vieta (vienā naktī sikspārņiem jānoēd kukaiņu daudzums, kas sasniedz aptuveni 30 līdz 40% no pašu svara), tie var nolidot pat 10 kilometru attālumu, kas gan arī atkarīgs no katras konkrētās sugas īpatnībām. Vēl, ja sikspārņi kļuvuši par jūsu apakšīrniekiem, to parasti var konstatēt pēc trokšņiem bēniņos vai vēl labāk – izkārnījumu kaudzītēm. Tāpat sikspārņi savu mājvietu mēdz iezīmēt un, ja uz ēkas sienas mana tādu kā spiriņu zīmējumu, – skaidra lieta – te mīt sikspārņi, jo, kā skaidro V. Vintulis, neviena sevi cienoša pele taču vertikālā sienā pakakāt nelīdīs…

Lai mazuļi neaizietu bojā

Te jāpiebilst, – ja manāt, ka sikspārņi kaut kur iemitinājušies vienkopus, un tas ir pavasaris – tad tās, visticamāk, ir tikai un vienīgi sikspāŗnu mātītes (tēviņi mitinās savrupus), kas gatavojas jaunās sikspārnīšu paaudzes dzemdēšanai un audzināšanai. Kolonija ierodas un iekārtojas sev ērtajā vietā ap aprīli, mazuļi dzimst – maijā un jūnijā. Iesākumā tie ir kaili un pirmo nedēļu – arī akli. Tieši tādēļ sikspārņu mātīšu bariņš parasti meklē vietas, kur ir relatīvi silts un kur var cieši, cieši saspiesties arī savstarpēji, lai saglabātu ķermeņa siltumu. Dzimst parasti viens vai atsevišķām sugām – divi mazuļi, kuri pirmo dzīves mēnesi tiek ekskluzīvi baroti ar mātes pienu, līdz iemanās kukaiņus tvarstīt paši. Kad mazuļi kļūst jau tik pastāvīgi, mammas palēnām, pamazām koloniju pamet, un tas tādēļ, lai saviem mazuļiem nekļūtu par liekiem konkurentiem barības meklējumos.

Tā kā prasības pret vietu bērnu audzināšanai ir visai lielas – silti, ērti, tuvu barībai, lai mazuļus būtu jāatstāj uz iespējami īsāku brīdi – sikspārņi, vienu vietu atzīdami par labu esam, to nelabprāt maina. Tādēļ ir tik svarīgi tos neiztraucēt tieši šajā periodā, piemēram, sākot veikt jumta remontu, spilgti izgaismojot apkārtni vai veicot citas sikspārņus biedējošas darbības. Pēdējais no minētājiem faktoriem, skaidro V. Vintulis,  jo īpaši saistīts ar moderno tendenci izgaismot kultūrvēsturiskus objektu, piemēram, lauku baznīciņas, ko iecīnījuši arī sikspārņi. Labākajā gadījumā, ja tas nebūs šajā īpaši vārīgajā laika periodā, sikspārņu kolonija pārvāksies citas mītnes meklējumos, tomēr nereti gadās – tie aiziet bojā, jo, baidīdamies no gaismas, netiek kārtīgi baroties. Risinājums šādās situācijās, skaidro sikspārņu pētnieks, piemēram, izgaismot tikai ēkas fasādi, atstājot arī vietu tumsai, jo parasti jau dzīvnieciņi apdzīvo tikai vienu stūrīti, ne visu ēku kopumā.

Nekustīgs, bet jutīgs

Tomēr visvārīgākie sikspārņi mēdz būt tieši ziemas periodā, īpaši tie astoņu sugu pārstāvji, kas šo kukaiņtukšo periodu pārlaiž Latvijā uz vietas. Vēl pirms doties guļā gan visiem sikspārņu tēviņiem jāīsteno sava sūtība un jāsapārojas ar pēc iespējas vairāk mātītēm. Migrējošo jeb to sugu pārstāvji, kas dodas pagulēt kādā siltākā zemē (pārceļošana notiek periodā no augusta līdz oktobrim), to paveic kaut kur pa ceļam – tēviņš ar riesta saucienu (sadzirdams arī cilvēka ausij!) sasauc mātītes un uz īsu periodu veidojas tāds kā harēms. Bet palicēji mēdz izmantot iespēju un sapāroties arī, piemēram, barā spietojot. Tā – spietošana, kad sikspārņi savācas lielos baros un lidinās – pētniekiem gan vēl ir mīkla, un viena no versijām – tas tiek darīts, lai sugas brāļiem un jaunajai paaudzei parādītu vietas, kur uz ziemu apmesties būtu vislabāk. Taču tā ir tikai viena no versijām. Visbeidzot gadās, ka tēviņi reizēm atmostas no ziemas miega un tad arī izmantojot iespēju tā pa fikso apaugļot kādu dusošo sikspārņu skaistuli…

Bet par pašu ziemošanu. Guļ sikspārņi aptuveni no oktobra līdz aprīlim, un šajā periodā tie savu ķermeņu temperatūru pielāgo apkārtnes temperatūrai, kurai vajadzētu būt +1 līdz +8°C robežās. Tauku rezervēs sikspārņi pārvērš pat savas kaulu smadzenes, asinsriti ziemas periodā saglabājot tikai no sirds uz smadzenēm, un situācijās, kad spiesti rezerves tērēt vairāk, piemēram, nelaikā pamodināti, dzīvnieciņi riskē ar bojāeju. Tieši šī iemesla dēļ sikspārņu traucēšana ziemā nu nemaz nebūtu ieteicama – bez liekas vajadzības nevajadzētu doties viņu apdzīvotās alās, muižu pagrabos un citviet. Vēl jo mazāk vajadzētu tiem spīdināt virsū gaismu, fotografēt ar zibspuldzi, ienest siltumu izstarojošus gaismekļus, piemēram, sveci, skaļi sarunāties, utml., tie var sabīties, pamosties un, kā jau minēts, šajā procesā tiek iztērētas tik dārgās tauku rezerves. Un pamodināt sikspārni nav nemaz tik sarežģīti, ņemot vērā, ka, pat esot miega stadijā, viņi tāpat jūt jebkuru pārmaiņu sev apkārt – arī nelielas temperatūras svārstības.

Izņēmumi, skaidro V. Vintulis, ir tie sikspārnīši, kas paši ieraduši ziemā apmesties cilvēku mitekļu tuvumā, piemēram, mazajos pagrabiņos, kaut tādi esot tikai divu sugu pārstāvji – brūnais garausainis un ziemeļu sikspārnis.  Esot pat redzēts, ka sikspārnis turpina nekustīgi karāties elektrības vadā pie griestiem, pat ja blakus tiek iedegta spuldzīte. Tomēr visādi citādi – ziema tāpat ir sikspārņiem visgrūtākais periods – pastāv risks gan nosalt (ja temperatūra ziemošanas vietā noslīd zem 0), gan nesagaidīt nākamo pavasari (ja ziema ieilgst vai, kā minēts, sikspārni pārsteidz kādi traucējoši faktori), un tādēļ nebūtu nepieciešams šo risku vēl kā nebūt palielināt.

Nāvīgās lamatas             

Vēl sikspārņus var apdraudēts plēsēji (kaķi, caunas, pūces u.c.), īstenas “gaļas mašīnas” ir arī vēja ģeneratori un netīši izveidojušās lamatas. Nu, piemēram, stāsta sikspārņu pētnieks, bijis gadījums tā paša Daugavpils cietokšņa teritorijā. Kādā pamestā dzīvoklī bija izdauzīta ārējā stikla rūts, kas pavirši aizsista ar dēļiem. Kaut kā pa šķirbu starp rūtīm acīmredzot bija gadījies ierāpties vienam sikspārnim, uz kura spiedzieniem reaģējot, tur turpināja iesprūst citi sugas brāļi. Un kad pie nelaimīgajiem kāds tika klāt, atbrīvoja tikko kā “lamātās“ sakritušos sikspārņus, bija jau izveidojusies pamatīga mirušo dzīvnieku kaudze – eksperti spēja uzskaitīt ap 400 sikspārņu. Šī iemelsa dēļ arī pagrabos nevajadzētu atstāt, piemēram, uz augšu pavērstas, tukšas trīslitru burkas, jo tas var izvērsties par līdzīgu sikspārņu traģēdiju.

Vēl, kā jau minēts, sikspārņi mēdz būt visai konservatīvi un, reiz atraduši labu mītnes vietu, to var turpināt apdzīvot no paaudzes paaudzē vairāku 10 gadu garumā. Kā uzskatāmu piemēru V. Vintulis demonstrē Alūksnes kapsētas vārtus ar zīmīgo uzrakstu «Esi uzticīgs līdz nāvei» – arī te esot sava uzticamā kolonija jau vismaz 30 gadus. Tādēļ remontus, pārbūves vai ēku nojaukšanu, ja to iecienījuši sikspārņi, derētu veikt pārdomāti. Un kaut kur pamestas būves var pat speciāli pielāgot sikspārņiem, aiztaisot liekās ieejas utml.

Izpētīts, ka arī strauja koku izciršana un intensīva lauksaimniecība sikspārņiem, kā būtībā jebkurai citai savvaļas dzīvnieku sugai, par labu nenāk. Tas, pirmkārt, pesticīdu dēļ, kas iznīcina kukaiņus vai tos saindē, saindējot arī sikspārņus. Un  arī klajas vietas sikspārņiem parasti nepatīk – tie, ja iespējams, pārvietojas krūmu un koku aizsegā. Un, ja tiek intensīvi izcirstas alejas, kas parasti lauku ceļu malā, sikspārņu dzīve tiek apgrūtināta un pat apdraudēta – piemēram, palielinās risks, ka tie tiks auto notriekti, jo klajā vietā mēdz turēties tuvāk zemei. Īsāk sakot – ne velti sikspārņi ir aizsargājami, jo ārkārtīgi jutīgi pret jebkurām ārējām izmaiņām. Un tā kā arī mazuļu tiem vienā reizē nedzimst daudz, to atjaunošanās iespējas arī nav pārlieku plašas.

Sikspārņa ķermenis un apspalvojums ir pielāgojies aerodinamikas likumiem, un lido viņi, pateicoties ar lidplēvi klātām ekstremitātēm. Jāpiebilst, ka lidplēve ir apasiņota un viegli ievainojama – tādēļ sikspārņu apgredzenošana pētniecības nolūkos nav tik nevainīga, kā tas ir ar putniem. Savukārt tādi raidītāji, ar kuru palīdzību būtu iespējama ilgstoši sekot sikspārņu ikdienai, šiem izmēros nelielajiem dzīvnieciņiem ir par smagu. Līdz ar to ir daudz vēl neatbildētu jautājumu, par ko sikspārņu pētniekiem vien atliek lauzīt galvu.

Bumblebee bat jeb Craseonycteris thonglongyai ir pasaules mazākais sikspārnis, kas mitinās Taizemē un viņš pretendē arī pasaules vismazākā zīdītāja godu.

Viens no bieži sastopamajiem Latvijas sikspārņiem – Eiropas garausainis jeb Plecotus auritus, kuru, kā jau liecina nosaukums, raksturo īpaši ievērojama ausis, kas var sasniegt arī paša sikspārņa rumpīša garumu. Guļot gan sikspārnītis ausis glīti aizloka, tādējādi nezinātājiem būs grūti pateikt, kurai sugai tas piederīgs.

Sikspārņi kukaiņus medī, tos saķerot ar spārnu vai pakaļkājām un iemetot  lidplēves veidotā tādā kaā maisā pie astes gala. Bet pasaulē ir sugas, kas ēd augļus, dzer dzīvnieku asinis, ķer zivis un pat izmēros mazākus sikspārnīšus…

Pārpublicēts no laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Projektu “Mūsu mājas dabas parks” īsteno biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”