Uz brīdi pazust dabā

Tāds bija biedrības «Abavas ielejas attīstības centrs» aicinājums un piedāvājums visas sezonas garumā. Izrādās, ka tepat līdzās, netērējot līdzekļus dārgām aviobiļetēm un ekskursijām, ir tādas mazas “nekurienes“, kurās Latvijas dabas vērtības ir kārtīgi apslēptas un kuras bez eksperta palīdzības reizēm nav atrodamas.

Kā klintis lūkoja

Sestais un noslēdzošais pasākums šajā projektā, kas tapis ar «Latvijas vides aizsardzības fonda» atbalstu, bija pagājušajā nedēļas nogalē, 20. oktobrī. Iepriekš interesneti jau bija iespējuši pētīt sikspārņus Talsu pusē un izstaigāt Sabili, mācīties atpazīt augus purvā un izzināt dabas vērtības Imulas krastos, klausījušies dzeju un gleznojuši – daudz ko citu piedzīvojuši.

Šoreiz ceļš veda uz Rendas pusi, lai kur bija paredzēts iepazīties ar pavisam mežonīgo Abavu. Izrādās, ka, dodoties uz upes lejteci Kuldīgas virzienā, ir aplūkojamas šai pusē un Abavas krastos atrodamās lielākās klintis – Galmicu klintis, kas atrodas pie tāda paša nosaukuma mājām. Turpat arī Lejēju un Mežarāju klintis. Oficiālajos ceļvežos gan tās bieži pieminētas netiek un, lielākoties par tām priecāties iespējams tieši laivotājiem. Šoreiz tās atrast palīdzēja un par to veidošanos un citiem dabas objektiem ceļā pastāstīja dabas pētnieks un aizrautīgs vēsturnieks Andris Grīnbergs. Diena bija izdevusies, un ceļotājiem šī nieka sešus kilometrus garā distance dabā arī nešķita nogurdinoša, – stāsta pasākuma organizatore un biedrības «Abavas ielejas attīstības centrs» vadītāja Iveta Piese. Un, jau  atgriežoties Rendā, bija iespēja ekskursiju turpināt, ejot lūkot Īvandes ūdenskritumu.

Turpinājums sekos

Vēl pēc tam upes krasta krodziņā ekskursijas dalībnieki iestiprinājās, bet kultūras namā bija iespēja paskatīties uz to, kas šajā gadā piedzīvots – ir gan neskaitāmas fotogrāfijas, gan katram ceļojumam veltītas filmas. Kultūras devu, kas šogad arī ir pasākumu neatņemama sastāvdaļa, šoreiz sniedza Enriko Podnieks, kurš ir ne tikai mūziķis, bet arī iesaistīties aktīvistu izveidotajā kustībā «1836», kas apceļo Latviju tās robežas garumā. Nu jau tā Latviju apiet pa otram lāgam, un nedēļas nogalē kārta bijusi posmam Engures novada piekrastē. Kas pieredzēts un piedzīvots šajā pārgājienā – arī par to varēja uzzināt klātesošie. Tomēr, kā uzskata I. Piese, pasākuma pievienotā vērtība nav tikai iešana, bet vienlaikus arī apkārtnes un dabas izzināšana. Tādēļ jau nākamajā gadā, visticamāk, pārgājienu sērija turpināsies, jo, kā liecina dalībnieku skaits, cilvēkiem to vajag un tas ir interesanti. Tādēļ šobrīd – tuvojoties ziemas sezonai – ir īstais laiks, kad uzklausīt ieteikumus par to, kur gribētos doties tālāk. Bet pēc citiem pasākumu aprakstiem un pēdējām aktualitātēm var lūkot sociālo tīklu profilā «Abava vieno».

  Par klintīm

Šī teritorija ir izvietojusies Pieventas zemienē, Abavas senlejā, abos upes krastos. Dabas pieminekli veido trīs izteiksmīgi smilšakmens atsegumu posmi Abavas senlejā – upes abos krastos. Virzienā no augšteces uz leju pirmās ir Galmicu klintis upes kreisajā krastā, tad seko Lejēju klintis labajā krastā un lejasgalā atrodas Muižarāju klintis Abavas kreisajā krastā. Atsegumus veido vidējā devona Živetas stāva, Gaujas reģionālā stāva, iespējams, arī Burtnieku reģionālā stāva smilšakmeņi un mālieži. Atsegumu joslas kopējais garums ir 1600 m, ieskaitot vairākus pārtraukumus.

Atsegumi ir izvietojušies vairākos līmeņos – parasti ir 2 līmeņi – viens pie Abavas, otrs kraujas vidū līdz augšdaļai – smilšakmeņu atsegumi, bet tos atdala smilšainu un mālainu nogulumu slāņmija, kas pārsvarā ir noplūdusi, taču vietām joslas lejteces daļā atsedzas. Kopējais atsegumu augstums ir līdz 20 metriem.

Ielejā un gravās ir vairāki avoti, tai skaitā dzelzsavoti, kā arī avoti, kas izgulsnē avotkaļķus.

Šie ir vieni no samērā retajiem devona smilšakmeņu atsegumiem Kurzemē, augstākās klintis Abavas krastos. Ģeovieta ir devona stratigrāfijā nozīmīgs objekts, jo ir dažādi viedokļi par to, vai šeit atsedzas tikai devona Gaujas reģionālā stāva nogulumi, vai arī griezuma apakšējā daļa atbilst devona Burtnieku reģionālajam stāvam.

Liena Trēde,

NTZ 2018